Dūja vienaldzīgi skatās un klusē,
Atkal drīz būs jāiet dusēt.
Un jau atkal vakaros debess sārta,
Uz akmens savu dziesmu spēlē nāra.
Tās dziesma šodien skumja liekas,
Skatos debesīs, kā mākoņi tiekas.
Skaista meitene iet gar jūras krastu –
Pati nezina, kur mieru rastu...
Viņa nespēj valdīt savas sāpju asaras
No skaistās mīlas palikušas tik pasakas.
Dūja uz dusu taisās,
Putnēni pa kājām maisās.
Izzudis no debesīm sārtums,
Vairs savu dziesmu nedzied nāra.
Man pietrūkst viņas dziesmas
Un debess sārtās liesmas.
Un mākoņu, kas tiekas.
Tagad viss tik pelēks liekas.
Kāds zvaigznes izkaisījis debesīs.
Nez ko jaunu šī nakts mums nesīs.
Tā grib noslēpt visu kas bijis,
Visu, kas ir, un visu, kas būs...
Es skatos mēnesī,
Un mēness skatās manī.
Liekas zvaigznes tik spoži nespīd.
Mani vairs neuztrauc kas – būs rīt.
Nepamanīju, kā izkaisītās zvaigznes
Kāds sācis salasīt no melnās debess.
Zinu, ka drīz nāks rīts,
Tādēļ man jāiet tālāk līdz...
Līdz horizontam, kur debesis raud
Tur, kur kaķi nebalsīs ņaud.
Tālu aiz zemes malas, jāiet, man liekas,
Kur visi skumjie tiekas...
rakstīts 2007.gada nogalē
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru